Čerņihivas guberņa
| |||||||||||||||||||||||
.svg)
Čerņihivas guberņa (ukraiņu: Чернігівська губернія) bija Krievijas Impērijas, Ukrainas Tautas Republikas, Ukrainas Valsts un Ukrainas PSR guberņa vēsturiskajā Kreisā krasta Ukrainas reģionā, kas oficiāli izveidota 1802. gadā no Mazkrievijas guberņas ar administratīvo centru Čerņihivā. Mazkrievijas guberņu pārveidoja par Mazkrievijas ģenerālgubernatūru un tā sastāvēja no Čerņihivas guberņas, Poltavas guberņas un vēlāk Harkivas guberņas.
Guberņa likvidēta 1925. gadā. 1932. gadā uz bijušās Čerņihivas guberņas teritorijas lielākās daļas tika izveidots Čerņihivas apgabals, daži rajoni kopš 1939. gada ir iekļauti Sumu apgabalā. Čerņihivas guberņā ietilpa arī mazākas Kijivas apgabala daļas, kā arī lielākā daļa mūsdienu Krievijas Brjanskas apgabala.
Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Gads | Skaits |
|---|---|
| 1835 | 1 258 000 |
| 1852 | 1 312 000 |
| 1858 | 1 461 866 |
| 1879 | 1 850 500 |
| 1897 | 2 297 854 |
| 1905 | 2 693 800 |
| 1906 | 2 699 959 |
Čerņihivas guberņa bija viena no visblīvāk apdzīvotajām Krievijas Impērijas provincēm. To noteica tās izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, labvēlīgais klimats un auglīgās augsnes.
Tautība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmie mēģinājumi reģistrēt Čerņihivas guberņas etnogrāfisko sastāvu datējami ar 1859. gadu. Saskaņā ar baznīcu un pagastu sarakstiem provincē dzīvoja:
- ukraiņi (mazkrievi) — 1 250 186 (85,6 %)
- krievi (lielkrievi) — 88 802 (6,1 %)
- baltkrievi (litvini) — 82 483 (5,6%)
- vācieši —2466 (0,2 %)
- grieķi — 365 (0,02 %)
- ebreji — 36 539 (2,5 %)
- čigāni — 664 (0,04%)
- kopā — 1 461 505
Lielākā daļa Čerņihivas guberņas iedzīvotāju bija kazaki, valsts zemnieki un bijušie muižnieku zemnieki. 1862. gadā “mazkrievu kazaki” veidoja 33% no visiem Čerņihovas guberņas iedzīvotājiem un 65% no guberņas valsts zemniekiem.
Migrācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
19. gadsimtā guberņa kļuva pārapdzīvota, īpaši ziemeļu rajonos, kur augsnes kvalitāte bija slikta un pat labos gados iedzīvotājiem ne vienmēr pietika maizes, kas 19. gadsimta otrajā pusē izraisīja lielu migrācijas plūsmu no provinces. Pirmie emigranti Čerņihovas guberņā bija kazaki. 19. gadsimta sākumā aptuveni 25 000 kazaku tika pārcelti uz Kubaņu un Kaukāzu. Pirms 1861. gada reformas emigrantu skaits bija neliels. Tas nepalielinājās pat pirmajā desmitgadē pēc dzimtbūšanas atcelšanas, jo zemnieki saņēma zemi.
1876. gadā tika izdots likums par zemes piešķiršanu mazapdzīvotās guberņās zemniekiem. 1881. gadā tika atļauta parādos nonākušo zemnieku pārcelšanās, viņu parādus pārceļot uz jaunām vietām. Šie pasākumi izraisīja strauju migrantu skaita pieaugums. Migrācijas virzieni dažādās guberņas daļās bija atšķirīgi: ziemeļu rajonu iedzīvotāji vairāk pārvietojās uz Sibīriju, bet dienvidu rajonu iedzīvotāji — uz Dienvidusīrijas (Amūras) apgabalu.
Prevalēja emigrācija uz Amūras reģionu. Šī teritorija 1860. gadā kļuva par Krievijas Impērijas sastāvdaļu, un sākotnēji tajā apmetās kazaki un citi ieceļotāji no apkārtējām teritorijām, kā arī korejieši. Tomēr iedzīvotāju skaits tajā joprojām bija neliels: 1883. gadā reģionā dzīvoja tikai 13 390 cilvēki. Čerņihivas Zemniecība jau ilgu laiku vērsa Iekšlietu ministrijas uzmanību uz katastrofālo zemes trūkumu guberņā, īpaši ziemeļu apriņķos, un 1882. gadā ministrija uzdeva Čerņihivas gubernatoram nosūtīt uz Dienvidusūriju apgabalu 12 gājējus, kurus izvēlējās lauku kopienas, lai apsekotu apmešanās vietas. Šis pasākums nedeva būtiskus rezultātus, jo tikai 5 sūtņi izvēlējās vietas, kur drīzumā tika pārceltas 77 ģimenes. Lielākā daļa gājēju atgriezās, neapmierināti ar vietām, jo īpaši ar upju plūdiem, kas postīja piekrastes teritorijas. Taču emigrantu plūsma pieauga. Pārcelšanās uz Amūras apgabalu notika caur Odesu. Ierašanās punkts bija Vladivostoka, kur, kamēr gājēji izvēlējās vietas apmetņu izveidošanai, ieceļotāji dzīvoja speciālās barakās. Valsts piešķīra aizdevumu uz 28 gadiem ar 6 % procentu likmi, un apmetņi saņēma 100 akrus zemes par pagalmu un 20 gadus bija atbrīvoti no nodokļiem.
Imigrantu ierašanās pozitīvi ietekmēja reģiona attīstību, jo viņi bija aktīvi, uzņēmīgi un ātri apmetās uz dzīvi jaunās vietās. Tā, piemēram, 1890. gadu beigās publicētajā “Piejūras apgabala lauksaimniecības saimniecības izklāstā” norādīts, ka vidēji ieceļotāji sēj vidēji 10-30 hektārus uz vienu pagalmu, tur 3-5 lopus, nodarbojas ar zvejniecību, medībām un militāro kravu pārvadājumiem.
Imigranti no Čerņihivas guberņas bija vieni no Dienvidusūrijas reģiona attīstības veicinātājiem. Līdz 19. gadsimta 90. gadu vidum viņi bija nodibinājuši aptuveni 70 apdzīvotu vietu, no kurām lielākā daļa to nosaukumi bija saistīti ar ieceļotāju izcelsmes vietu — Unoši, Smjači, Čerņihivka, Ņižņijna, Gluhivka, Širjavka, Aļtiņivka un citas.
1890. gados ievērojami paātrinājās pārcelšanās uz Sibīriju. No 1891. līdz 1897. gadam Čerņihivas guberņu pameta 21 000 cilvēku. Visvairāk uz Sibīriju izceļoja no ziemeļu un rietumu rajoniem. 1897. gadā emigrācija no guberņas 27 reizes pārsniedza imigrāciju. Tādējādi, ja 1888. gadā no guberņas izbrauca par 896 cilvēkiem vairāk nekā iebrauca, tad 1897. gadā šis rādītājs bija 20 770. Emigrācija palīdzēja mazināt mazo zemes īpašumu un pārapdzīvotības problēmu.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čerņihivas guberņa.
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|